Dīvaini nodokļi mūsu vēsturē

DANEGELDS

Danegelds bija anglo-saksiešu Anglijā ieviests nodoklis, lai atmaksātos no vikingiem, cerot, ka viņi būtu vairāk ieinteresēti naudā nekā vietējo sieviešu izvarošanā un valsts izlaupīšanā. Pirmais maksājums 3,300 kilogramos sudraba tika samaksāts 991. gadā pēc tam, kad vikingi uzveica saksiešus Maldonas kaujā Esseksā. Vikingi bija tik apmierināti ar šo sistēmu, ka viņi pēc šāda maksājuma atgriezās vēl četras reizes laika posmā no 1002 līdz 1016. gadam. Nākotnes karaļi izvirzīja Danegeld priekš nākotnes kariem (migliori passeggini trio del 2018).

URĪNA NODOKLIS

Patiesībā šis ir tas, kā aizsākās maksas tualešu princips. I gadsimtā, Nero, kurš tika uzskatīts par psihiski slimu (viņš nogalināja savu sievu un māti un tiek uzskatīts, ka Romas dedzināšanas laikā viņš spēlēja uz liras), ieviesa urīna nodokli, kas tika iekasēts, kad zemnieki urinēja sabiedriskajos podos. Viņš ne tikai nopelnīja naudu ar šo nodokli, bet pēc tam arī pārdeva urīnu, ko izmantoja sauļotāji, audumu balinātāji un veļas mazgātavas. Galu galā šis nodoklis tika atcelts, bet to atkal ieviesa Nero pēctecis Vespasians un tas tika piemērots visām sabiedriskajām tualetēm. Kad nodoklis tika kritizēts, ķeizars atbildēja: “Nauda nesmird!”. Šis nodoklis un mūsdienu maksas tualetes bija par iedvesmu satīrai ”Urīna pilsēta”, kas no 2001. līdz 2004. gadam tika izrādīta Brodvejā.

CEPŠANAS EĻĻAS NODOKLIS

Senajā Ēģiptē tika uzlikts nodoklis kulinārijas eļļai un, lai nodrošinātos, ka mājsaimniecības neizvairītos no nodokļa, atkārtoti to izmantojot, eļļas patēriņa kontrolei tika piesaistīti speciālie aģenti.

IZVAIRĪŠANĀS NODOKLIS

Feodālajā Anglijā tie, kas izvēlējās nedienēt karaliskajā armijā, tika aicināti maksāt nodokļus. Henrijs I nāca klajā ar šo ideju divpadsmitā gadsimta sākumā, un tas izrādījās noderīgs finansējuma avots. Savākto naudu izmantoja algotņu pieņemšanai darbā. Rihards I bieži atteicās izsniegt izvairīšanās iespēju, līdz tika piedāvāta augstāka cena. Edvards III bija pēdējais karalis, kurš lika maksāt par izvairīšanos.

BĀRDAS NODOKLIS

1535. gadā Anglijas karalis Henrijs VIII, nolēma iekasēt nodokli par bārdām, neskatoties uz to, ka arī viņam tāda bija. Elizabete I– viņa meita atkārtoti ieviesa šo nodokli ar saviem regulējumiem. 1705. gadā Krievijas cars Pēteris I arī ieviesa bārdas nodokli, bet Pareizticīgie garīdznieki (kuriem bārdas nēsāšana ir pienākums) bija no tā atbrīvoti.

NELEGĀLO NARKOTIKU NODOKLIS

Ar šī nodokļa ierakstu var lepoties vairākas ASV valstis. Piemēram, Ziemeļkarolīnā, ja persona iegādājās nelegālas narkotikas, viņam bija jāiet uz nodokļu ieņēmumu dienestu un jāmaksā nodoklis, lai nelikumīgās narkotikas varētu likumīgi aplikt ar nodokļiem. Tenesijā tiem, kuri nopirka nelegālas narkotikas, 2005. gadā tika dots 48 stundu termiņš, lai samaksātu nodokli, kas svārstījās no 3,50 ASV dolāriem par marihuānu līdz pat 200 ASV dolāriem par kokaīnu. Tiesnesis nākamajā gadā deklarēja, ka nodoklis ir nelikumīgs.

LOGU NODOKLIS

Kad sākotnēji Anglijā tika ieviests ienākuma nodoklis, vairums cilvēku izteica viedokli, ka valdībai nav daļas gar viņu algu apmēriem. Tā vietā 1696. gadā karalis Viljams III uzlika divu šiliņu nodokli katrai mājai- ja tajā bija vairāk nekā desmit logi, tad nācās maksāt vairāk. Pirms nodokļa atcelšanas 1851. gadā pilsoņi no tā izvairījās, logus aizmūrējot vai nojaucot.

CEPURES UN PARŪKAS NODOKLIS

Astoņpadsmitā gadsimta beigās, kad ietekmīgākie no vīriešiem bija pazīstami ar savām parūkām un interesantajām cepurēm, Anglijā tika ieviesta “progresīvā” nodokļu forma, kas bija vērsta uz šiem labi situētajiem cilvēkiem. Lai pierādītu, ka nodoklis ir samaksāts, katra legālā cepure un parūka tika marķēti. Bet vai lakats skaitījās kā cepure? 1804. gadā valdība bija spiesta pieņemt likumu, kas definēja cepures.

KAMĪNA NODOKLIS

Karalis Čārlzs II ieviesa kamīna nodokli 1662. gadā pēc tam, kad nolēma, ka vieglāk ir uzskaitīt kamīnuns, nekā cilvēkus, kuri var pārvākties vai paslēpties. Cilvēki pauda nožēlu gan par nodokli, gan par tā kolekcionāriem, kuri varēja brīvi ieiet jebkurā mājā triciclo bambini, lai uzskaitītu kamīnus un konfiscēt mājsaimniecības priekšmetus, ja nodoklis nebija samaksāts. Raksturīgi, ka cilvēki pārtrauca veidot dzīvokļus ar kamīniem, lai izvairītos no divu šiliņu nodokļa.

BRĪVĪBAS NODOKLIS

Senajā Romā vergam, kurš bija iegādājies savu brīvību, bija jāmaksā valdībai papildus 10 procentu nodoklis par privilēģiju vairs nebūt vergam.